Ā ģčšå
Ńąģīå ÷čņąåģīå ķą ńąéņå
Ļīńėåäķčå ķīāīńņč
Ķīāīńņč: 19.02.18Āūįīš č āūćīäķūé ēąźąē ģīćčėüķīé ļėčņū 30.11.17 Źīćäą ķåīįõīäčģ ļšīåźņ ĻĶĪĪĖŠ? 11.09.17 Ļšåčģółåńņāą čńļīėüēīāąķč’ ņåļėīāåķņčė’ņīšīā 14.08.17 Ļīńšåäķč÷åńņāī ā ļīėó÷åķčč źšåäčņą 17.06.17 Ķåģķīćī īį ąāņīįóńķūõ ņóšąõ 17.05.17 Źąź óõąęčāąņü ēą šīįīņ-ļūėåńīńīģ? 04.05.17 Ļå÷ąņü šåźėąģū ķą ļąźåņąõ: äīńņīčķńņāą 29.04.17 Ļšīōėčńņ: īńīįåķķīńņč č äīńņīčķńņāą 26.04.17 Ēąļ÷ąńņč šåäóźņīšą ļī ļščāėåźąņåėüķūģ öåķąģ 17.04.17 ×čńņūé āīēäóõ ā ńīįńņāåķķīģ äīģå Źąėåķäąšü ķīāīńņåé
|
ĀĶČĢĄĶČÅ!!!
ÓĀĄĘĄÅĢŪÅ ĻĪĖÜĒĪĀĄŅÅĖČ!!!
Ńąéņ ļīģåķ’ė āėąäåėüöą č ķą ķøģ ćš’äóņ įīėüųčå ļåšåģåķū.
Óįåäčņåėüķą’ ļšīńüįą ķå ļīėüēīāąņüń’ ļīźóļźīé šåōåšąņīā ÷åšåē ńģń.
ÄĄĶĶŪÉ ŃÅŠĀČŃ ĮĪĖÜŲÅ ĶÅ ŠĄĮĪŅĄÅŅ
Ńņīčņ āīļšīń īį åćī óäąėåķčč, äąįū ńäåėąņü šåōåšąņū įåńļėąņķūģč. Čēāčķčņå ēą ķåóäīįńņāī č ńļąńčįī ēą ļīķčģąķčå
Ļīčńź šåōåšąņą
Šåōåšąņ, źóšńīāą’, źīķņšīėüķą’, äīźėąä ķą ņåģó: Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšąLatvijas Universitāte Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte Antīkā literatūra Konspekti Antīkā literatūra nepilna laika 1.kurss Rīga/1999.gads Sengrieķu literatūras periodizācija (9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.) |1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |“Iliāda”, “Odiseja” | Homērs Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi. Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16., Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz “Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē, ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm. “Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru: Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols. Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.) Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā. Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un dienas”. “Darbi un dienas” ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana. Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem. Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un saticība. Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams. Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus. “Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc Ezops (apm. 6gs.p.m.ē) Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos ticis nogalināts. Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl lielāku nelaimi. Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks. Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.) Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā, Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”. Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta slavinātāju. Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība. “Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās. 1.grāmta ( 10 satīras 2.grāmata ( 8 satīras. Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai. “Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi. Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu. “Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo. No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem. “Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām. “Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts. 17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.) Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu. Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls. Literāro darbību var iedalīt 3 posmos: 1) mīlas dzejas ( “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas māksla”, “Zāles pret mīlestību”; 2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( “Fāsti”, “Metamarfozas”; 3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( “Skumjas elēģijas”, “Mīlas ēlēģijas” ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas verdzeni. “Varones” ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones. Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība, greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par nāvi, lūgums atgriezties. Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas, helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas, kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies. “Mīlas māksla” ( savdabīga parodija. I.daļa - par mīlas objektu atrašanu II.daļa - par iekarošanu III.daļa - par mīlestības saglabāšanu. Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz izmantoti salīdzinājumi. “Zāles pret mīlestību” - padomi kā izārstēties no nelaimīgas mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram vajadzīgas citādākas. Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē, pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt. II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām. “Fasti” - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst augusta centieniem. Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās” aplūkoti vissenākie dievi un laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. “Fasti” saista ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu. “Metamorfozas” - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos, augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka sarežģīto, pretrunīgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguļo pasaules vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir visuma vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti, argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji. Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi “Skumju elēģijas” - piecas grāmatas. I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi atdzen pie Itālijas krastiem. 5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu. 3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu. II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis. III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu. IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci rokās. Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.) Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas žanrus. Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs. Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4 grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām: 1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā 2) Pītiskās - uzvara Delfās 3) Nemejiskās - uzvara Nemejā 4) Istmiskās - uzvara Istmā. Solons (638. - 558.g.p.m.ē) Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti, “Solamīna” Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību. “Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām, Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts. Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī, Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.” “Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu: “No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.” Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.) Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk izmanto Horācijs. “Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu, bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.” Sapfo (6.gs.p.m.ē.) Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda. Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas, mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas dvēsele. Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek parādīts dvēseles nosakņojums. Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību. “Jau mēness ir zudis skatam, Un Plejādes sen jau projām ( Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.” Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds jauneklis. Epitalāmijas Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat pieminēts vīndevis Hermijs. Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse) Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju, vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās, Dzeja ir viegla, rotaļīga 1. Prieku baudīšana. 2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas. 3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj. Arhilahs (7.gs.p.m.ē.) Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”. Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu. Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību. Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo tā, kā nolicis liktenis. Teognids (6.gs.p.m.ē.) Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā. “Elēģijas” Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir tīkamāk nekā dzīvi baudīt. Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.) Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu, lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un pieticības ideālus. Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve. Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu. Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā. X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas. Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības spēka pilns. Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”. “Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm četrās grāmatās. I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem). II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu uzlabošanu). III.grāmata stāsta par lopkopību. IV.grāmata stāsta par biškopību. Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls “Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību, propagandēt valdības plānus. “Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs ir viņam veltīts. “Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi. Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem. Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes: 1. tēlainais pavasara apraksts. 2. Itālijas cildināšana. 3. Oktaviāna slavināšana 4. mīts par Orfeju un Euridiki. “Geordikās” ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas terminu. Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē. “Eneīda” Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti “Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas” parauga. Sastāv no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.) Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā. “Brāļi” audzināšanas problēmas. Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības, turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt. “Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”. Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu. Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte. Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: “Es esmu cilvēks, un nekas cilvēcīgs man nav svešs”. Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.) Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā. Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras. Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina “jauno” grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar mūsdienu operetēm. Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar: 1. demokrātisku ievirzi; 2. jautrību; 3. asprātību; 4. muzikalitāti; 5. Tajās nav dziļu domu; 6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma. “Māla krūze” maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina “Lielīgais karavīrs” Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu vārdu Pirgopoliniks (“Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs”). Viņš lielās ar saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto. 2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā, viņš tiek nežēlīgi piekauts. Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija. “Viltīgais vergs” - “Pseidols”, pieder pie intrigu komēdiju tipa. Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās, divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru “Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu. Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas “Dvīņi” Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus pārpratumus. Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm. Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.) Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu uz skatuves”, jo viņa darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras. Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru drāma “Ciklops”. Traģēdijas: “Mēdeja”, “Hipolits”, Trojietes”, “Helēna”, “Orests”, Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā, parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā. “Mēdeja” Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas. Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas galveno saturu. Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata, ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums, bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls). Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām, nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne. “Ifigēnija Aulīdā” Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.) Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa “Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks” “,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai dzīvē viss nesagrieztos.” Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”, Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis, viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda, atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas. “Īgņa” - “cilvēku nīdējs”. Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju “Šķīrējtiesa” Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.) Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei, Seneka daiļradē ir divas daļas: 1) Sacerējumu dzeja; 2) Sacerējumi prozā. Traģēdijas Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit traģēdijas: “Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”, Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu ņemts Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles, izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki. Prozas darbi 1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām “Par dzīves īslaicību” “Par laimīgu dzīvi” “Par dvēseles mieru” “Par žēlsirdību” “Par dusmām” 2. Literārās vēstules “Vēstules Lucīlijam” - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie uzskati. 3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas “Mierinājums Helvijai” “Mierinājums Polībijam” “Mierinājums Marciaji” Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas “jaunākā” perioda pārstāvis un viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus: 1) sapratne par labo un ļauno; 2) drošsirdība - dvēseles stiprums; 3) pašsavaldīšanās; 4) taisnība. Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu, nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis. Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs, kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku. “Visa dzīve - gatavošanās nāvei”. Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas, apkaunojošas, tām nav pamata”. Ļoti labs darbs ir “Pārķirbošanās” (t.i. par “Iesvētīšanu muļķa kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai, bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu. “Tam kas neko nedara, diena lieks gara.” “Ja gribi tikt mīlēts, - mīli”. “Gribošu liktenis ved - negribošu - velk”. Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.) Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu, ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai. Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat darbu “Pret Zēnodatu”. Bet nozīmīgākais darbs ir “Argonautika”. Viņa lielākie darbi raksturo viņu kā “mācītu” dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku. “Argonautika” Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem. Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem. Daiļrades īpatnības: 1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos. 2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls. 3. izmanto reti sastopamus mītu variantus. 4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu. 5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki salīdzinot ar Homēra dieviem. 6. Sadzīviski piezemētas ainas. 7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam. Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli - mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli, palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni. Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.) Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika. Ievērojamākais darbs - “Cēloņi” - vēstījošu elēģiju krājums 4 grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs “Berenīkes matu sproga”, bet par darba saturu var spriest pēc epīlija “Hekale”, kur stāstīts par “Herkaliju” svētku dibināšanu. Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu, ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās bija vairāk piemērotas. “Berenīkas matu sproga” Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes Himna Zevam Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā “Dod mantu un tikumu ļaudīm! Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt? Vai pat tik tikumus bez mantas? Dod tikumu, laimi mums visiem!” Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.) Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir “mazās formas” dzejnieks. Rakstīja idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26 epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam. 1.idille Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai. 4.idille Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana 6.idille Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet 15.idille Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb sievietes Adonīda svētkos. Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu. Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas mājas taisīt Dioklīdam pusdienas. Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.) Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna “Dafnīds un Hloja” autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā. Dafnīds un Hloja Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un rīko kāzas saviem bērniem. Platona (427. – 347. g.p.m.ē.) Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds “ideālists” cēlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju pasaules pastāvēšanu. Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums. Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem. Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst pilnīgs. Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs – saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma – dvēsele ir iekalta mūžīgā spriegumā. Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā. Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama. Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi. “Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.” Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts”. Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai. Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.) Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā. Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils 79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos amatos arī ievēlēja. 71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu. 66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā. 63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem 58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs, Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”. Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt. 51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm. 50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī Informācijas avoti Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”, Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996. P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp. I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums,
Šåźīģåķäóåģ
18.08.10 «Ķī÷ķīé ńģīņš» Ā.Ą. Ęóźīāńźīćī
|
Ļīčńź ļī ńąéņó
Šåźīģåķäóåģ
Ļīäļčńźą ķą ķīāīńņč
Ķąń ń÷čņąžņ
Īķėąéķ
Āąų IP: 34.228.115.216
Ńåé÷ąń ķą ńąéņå
![]() ![]() |